Scientific Papers

Hipotēkas akcesoritātes principa izņēmumi

Rolands Neilands, Mg. iur.

Rīgas Stradiņa universitāte, Latvija

Exceptions to the Mortgage Accessoriness Principle
Abstract

One of the mortgages principles is the accessoriness principle. It states that the mortgage can only exist if there is an obligation which the mortgage secures. If the obligation does not exist, then there cannot be the mortgage, because the mortgage is intended to ensure fulfillment of the obligation. This is a fundamental principle of Latvian mortgage system which was adopted even before Latvia as a state was proclaimed.

There would not be any shortcomings, if only regulation of Latvian Civil Law existed. However, Latvia has relatively new insolvency regulation which sometimes conflicts to fundamental civil rights granted by Civil Law. Insolvency Law in relation to legal persons provides legal person`s liquidation after the insolvency process has been completed, but in the case of natural persons, foresees cancellation of obligations after the procedure of the obligations extinguishing has been completed.

The problem arises in cases where the insolvent debtor’s obligation is secured by a mortgage to a third party-owned real estate. The obligation will be extinguished in debtor’s insolvency process, most likely, without having to bear the entire creditor’s claim. It begs the question – what happens to the mortgage to the third party real estate? Does such a mortgage cease to exist or continue to exist as an independent right? Such a problem has arisen in several natural persons’ and companies’ insolvency processes. Mortgagors (third persons) thinks that the mortgage in these cases ceases to exit, creditors which claims are secured by the mortgage thinks that mortgage still exists and is realizable.

The aim of this research paper is to find legally and theoretically based way how to solve this problem by analyzing the nature and purpose of the mortgage.

The tasks of this paper is to research legal doctrine on mortgage accessoriness and third persons mortgages, to research the court judgments in cases of accessoriness rights, to research mortgage accessoriness in foreign states, as well as to draw conclusions from researched material.

The research methods used in this research paper is historical, analytical, comparative and inductive research method.

Atslēgas vārdi:

Hipotēka, akcesoritāte, maksātnespēja, ieķīlātājs, hipotēkas kreditors, parādnieks

1. Ķīlas mērķis – saistību nodrošināšana

Civillikuma 1278.pants nosaka, ka ķīlas tiesība ir tāda tiesība uz svešu lietu, uz kuras pamata šī lieta nodrošina kreditoram viņa prasījumu tādā kārtā, ka viņš var no tās dabūt šā prasījuma samaksu. No šīs definīcijas ir skaidrs, ka ķīlas tiesības mērķis ir saistības vai prasījuma nodrošināšana. Ar to tiek radīts reāls nodrošinājums pretēji personīgiem nodrošinājumiem. (Čakste, 2011)

Ķīlas tiesībai ir nodrošinājuma juridiskā daba un blakus tiesības vai akcesors raksturs, kas nozīmē to, ka ķīlas tiesības tiesiskais liktenis ir cieši saistīts ar saistību tiesībām (ar kredītu). No tā izriet ķīlas tiesības būtiskie elementi:

a) nodrošinājuma objekts,

b) prasījums vai parāds kā saistību tiesību elements. (Sinaiskis, 1995)

2. Ķīlas akcesoritātes princips

Katrā ķīlas tiesībā ir nepieciešams prasījums, par ko ķīla atbild (Civillikuma 1280.p.), bet prasījuma un ķīlas tiesības spēks ir savstarpēji saistīts: ķīlas tiesība kā blakus tiesība sava spēka ziņā ir atkarīga no prasījuma spēka. Ja prasījums ir aprobežots, tad arī ķīlas tiesības prasība var būt tikai aprobežota. Ja prasījums pēc likuma nevar pastāvēt, tad arī tā nodrošināšanai nodibinātā ķīlas tiesība nav spēkā, un ķīlas devējs, ja viņš ķīlu jau būtu nodevis kreditoram, var to prasīt atpakaļ. Ķīlas tiesība nevar pārsniegt to prasījumu, par kuru tā atbild. Pilnīgi nolīdzinot pēdējo, izbeidzas arī ķīlas tiesība (skat. Civillikuma 1283., 1284. un 1285. pantu). (Sinaiskis, 1995)

Ķīlu tiesības atšķiras no citām lietu tiesībām ar to, ka tām ir tikai akcesorisks (blakus) raksturs, tas ir, ka tās patstāvīgi nevar eksistēt. Neatkarīgi no prasības tās nav iedomājamas, jo to uzdevums ir nodrošināt prasību un tamdēļ ķīlu tiesības pastāv tik tālu, cik tālu pastāv pati prasība, – ja prasība izbeidzas – izbeidzas arī ķīlas tiesība. (Lēbers, 1921)

3. Trešo personu hipotēkas

Ķīlas principa akcesoritāte neradītu jautājumus, ja ķīlas tiktu dotas tikai par ķīlas devēja saistībām. Taču praksē ierasti ir darījumi, kad saistības uzņemas viena persona (parādnieks), bet ķīlu par to dod cita persona (ieķīlātājs). Piemēram, dēls (parādnieks) noslēdz aizdevuma līgumu ar banku un aizņemas naudu, bet viņa tēvs (ieķīlātājs) ieķīlā par labu bankai savu māju, lai nodrošinātu dēla saistības. Tas nav nekas neierasts vai aizliegts. Gluži pretēji – ieķīlāt savu īpašumu par trešās personas saistībām var kopš hipotēku pirmsākumiem romiešu tiesībās.

Senajā Romā hipotēku varēja dot gan par savām saistībām, gan par citas personas saistībām. Romiešu tiesību apkopojumā Bizantijas imperatora Justiāna 20. digestu grāmatā (D. 1. 5. 2.) ir rakstīts: „Dare autem quis hypothecam potest sive pro sua obligatione sive pro aliena.” (Jackson, 1908) Tulkojumā no latīņu valodas tas nozīmē – ikviens var dot hipotēku par savām vai svešām saistībām.

Baltijas vietējo Civillikumu kopojuma 1387. pants noteica: „Kam tiesība brīvi noteikt par savu mantu, tas arī var savu lietu ieķīlāt svešas parādu saistības nodrošināšanai.”

Savukārt Civillikuma 1306. pants nosaka: „Ieķīlāt lietu var tikai tas, kam vispār ir tiesība ar savu lietu brīvi rīkoties. Kas var brīvi rīkoties ar savu lietu, tas arī var to ieķīlāt par svešu saistību.”

Tātad no minētā izriet, ka gan vēsturiski, gan mūsdienās ir pastāvējuši likumi, kas atļauj ieķīlāt savu īpašumu par citas personas saistībām. Praksē agrāk tas neradīja problēmas, jo bija skaidrs, ka, parādniekam neizpildot savas saistības, kreditors varēs īstenot savas tiesības pārdot ieķīlāto īpašumu izsolē un no saņemtajiem līdzekļiem dzēst savu prasījumu. Problēmas nepastāvēja līdz brīdim, kamēr Latvijā netika ieviesta fizisko personu maksātnespēja, kā arī juridisko personu maksātnespējas procesos negodprātīgi administratori nesāka meklēt iespējas apiet hipotēkas kreditoru tiesības, neatzīstot to kreditoru prasījumus un ceļot prasības tiesā par hipotēkas līgumu atzīšanu par spēkā neesošiem.

2008.gada 1.janvārī stājās spēkā Maksātnespējas likums, kura 179. panta otrā daļa noteica: „Maksātnespējas procesu izbeidz un fizisko personu atbrīvo no savas mantas pārdošanas un kreditoru prasījumu apmierināšanas plānā atlikušajām parādsaistībām, ja bankrota procedūra ir pabeigta.” Šobrīd spēkā esošā Maksātnespējas likuma 164. panta pirmā daļa nosaka: „Ja parādnieks veicis fiziskās personas saistību dzēšanas plānā noteiktās darbības, pēc šā plāna darbības beigām atlikušās minētajā plānā norādītās šīs personas saistības tiek dzēstas un apturētās izpildu lietvedības par dzēsto saistību piedziņu tiek izbeigtas.”

No minētā izriet, ka, izpildot saistību dzēšanas plānā noteiktās darbības, tiek dzēstas atlikušās saistības bez reālas samaksas. Saprotams, bankrota procedūras ietvaros parādnieka manta ir pārdota. Taču rodas jautājums, kas notiek ar hipotēku uz trešās personas nekustamo īpašumu, ja jebkādu iemeslu dēļ tā vēl nav realizēta (piemēram, ieķīlātājs ir aktīvi pretdarbojies kreditoram un ilgstošu tiesvedību rezultātā novilcinājis hipotēkas realizēšanu)? No vienas puses, Maksātnespējas likums nepārprotami nosaka, ka pēc parādnieka saistību dzēšanas procedūras pabeigšanas tiek dzēstas atlikušās parādnieka saistības. Kā iepriekš apskatīts, hipotēka ir akcesoriska tiesība, kas nevar pastāvēt bez saistības (parāda). Ja jau saistība ir dzēsta, tad vai hipotēka vēl ir spēkā?

No otras puses, Satversmes 105. panta pirmais un trešais teikums nosaka, ka ikvienam ir tiesības uz īpašumu; īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Savukārt Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas Pirmā protokola 1. pants nosaka, ka jebkurai fiziskai vai juridiskai personai ir tiesības uz sava īpašuma izmantošanu. Nevienam nedrīkst atņemt viņa īpašumu, izņemot, ja tas notiek publiskajās interesēs un apstākļos, kas noteikti ar likumu un atbilst vispārējiem starptautisko tiesību principiem.

Gan savulaik Eiropas Cilvēktiesību komisija, gan arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa, pamatojoties uz Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas Pirmo protokolu, ir secinājušas, ka ar jēdzienu „īpašums” jāsaprot gan nekustamais, gan kustamais īpašums, turklāt šis jēdziens ietver arī nemateriālas tiesības, tādas kā līguma tiesības ar ekonomisku vērtību (skat. LR Satversmes tiesas 04.02.2009. spriedumu lietā Nr. 2008-12-01. 5. punktu). Tātad tiesību uz īpašumu saturā ietilpst visas mantiski novērtējamas tiesības, tostarp īpašuma tiesības uz kustamām un nekustamām lietām, ķīlas tiesības, servitūtu tiesības, mantojuma tiesības, autortiesības, tiesības uz izgudrojumiem un preču zīmēm, tiesības, kas izriet no akcijām, citiem vērtspapīriem, kapitāla daļām, saistībtiesiski prasījumi, tiesības uz licences pamata veikt komercdarbību, koncesiju tiesības. (Balodis, 2011)

No minētā izriet, ka hipotēkas kreditora ķīlas tiesības ietilpst tā tiesību uz īpašumu saturā. Līdz ar to tās ir aizsargātas visaugstākajā tiesību normu hierarhijas līmenī – konstitucionālo tiesību līmenī. Veidojas interesanta situācija – hipotēkas akcesoritātes princips nonāk pretrunā hipotēkas kreditora tiesībām uz īpašumu.

Jānorāda, ka minētā problēmsituācija attiecas ne tikai uz gadījumiem, kad parādniekam – fiziskai personai – ir pabeigta saistību dzēšanas procedūra. Līdzīga problēma pastāv gadījumos, kad viena juridiskā persona savu nekustamo īpašumu ir ieķīlājusi par citas juridiskās personas saistībām, un abām ir pasludināts maksātnespējas process. Dažkārt negodprātīgi maksātnespējas administratori tiesas ceļā cenšas pierādīt, ka hipotēkas līgums nav spēkā. Kamēr notiek tiesvedība, maksātnespējīgajam parādniekam maksātnespējas process jau ir pabeigts un juridiskā persona ir likvidēta. Līdzīgi kā gadījumā ar fizisko personu, rodas jautājums, kas notiek ar hipotēku? Saistība vairs nepastāv, jo juridiskā persona nepastāv (saistību tiesība nevar pastāvēt, ja kāda no tās pusēm vairs neeksistē). Lai gan līdz šim judikatūrā šādi gadījumi nav skatīti kasācijas instances tiesā, problēmas risinājums ir atrodams jau pastāvošajā judikatūrā citās ar maksātnespēju saistītās lietās.

4. Judikatūra akcesorisko tiesību lietās

Hipotēkai par trešās personas saistībām ir zināma līdzība ar galvojumu, jo nodrošinājumu par saistībām dod citas personas (ne parādnieks). Galvojuma gadījumā galvinieks galvo par galvenā parādnieka saistībām. Ja saistības netiek izpildītas, kreditors var prasīt saistību izpildīšanu gan no parādnieka, gan no galvinieka. Hipotēkas par trešās personas saistībām gadījumā kreditors var prasīt saistības izpildīšanu no parādnieka, kā arī vērst piedziņu uz ieķīlāto īpašumu. Līdz ar to abos gadījumos kopīgais ir nodrošinājuma došana par trešās personas saistībām, taču galvenā atšķirība ir nodrošinājuma veids. Galvojuma gadījumā nodrošinājums ir personisks – galvinieks personīgi atbild ar visu savu mantu par parādnieka saistībām. Hipotēkas par trešās personas saistībām gadījumā nodrošinājums ir lietisks – tas ir ieķīlātais nekustamais īpašums. Kreditors piedziņu var vērst tikai pret īpašumu, nevis pret tā īpašnieku. Turklāt ne vairāk, kā hipotēkas summas apmērā. Ja pēc piedziņas vēršanas uz nekustamo īpašumu izveidojas atlikums, šis atlikums ir atdodams īpašniekam (Civillikuma 1329. pants). Profesors Dr. iur. Jānis Rozenfelds ir norādījis, ka ķīlas nodibināšanai par labu citas personas uzņemtai saistībai ir liettiesiska galvojuma raksturs, tas ir, tāds galvojums, kas aprobežojas tikai ar ieķīlātās mantas apjomu un nav savienots ar ķīlas devēja personisko atbildību par citas personas parādu. (Rozenfelds, 2011)

Gan galvojumam, gan hipotēkai kopīgs ir akcesoritātes princips – šie saistību nodrošinājumi nevar pastāvēt bez saistības. Tāpat galvojumam un hipotēkai kopīgs ir pats svarīgākais, kāpēc šie tiesību institūti vispār pastāv, tas ir, mērķis. Galvojuma un hipotēkas mērķis ir nodrošināties pret saistības neizpildīšanu, tajā skaitā, pret parādnieka maksātnespējas risku.

Līdz ar to atbildi par hipotēkas akcesoritātes principa un hipotēkas kreditora tiesību uz īpašumu sadursmes atrisināšanu var meklēt Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2011. gada 27. aprīļa spriedumā lietā Nr. SKC–86/2011. Senāts norādīja uz galvojuma mērķi kā būtiskāko galvojuma spēkā esamības nosacījumu: „Galvojuma akcesoritātes princips nav absolūts, un tādos gadījumos, kad galvojuma kā papildu saistības daba nonāk pretrunā ar galvojuma mērķi, ir pieļaujami izņēmumi no tā.

Galvojot par parādnieka saistībām, galvinieks uzņemas risku atbildēt kreditoram par parādnieka saistībām arī tad, ja pēdējais nonāktu finansiālās grūtībās. Līdz ar to, galvinieka atbildības pienākums kreditoram par tāda parādnieka, kurš nonācis maksātnespējas situācijā, saistībām tieši atbilst galvojuma mērķim. Turpretī galvinieka atsvabināšana no pienākuma atbildēt kreditoram par galvenā parādnieka saistībām tikai tā iemesla dēļ, ka parādnieka sliktais finansiālais stāvoklis to novedis līdz maksātnespējai, ir pretrunā ar galvojuma mērķi.

Minētais ir pamats tam, lai galvojuma mērķim piešķirtu prioritāti pār galvojuma akcesoritāti, kā rezultātā gadījumā, kad galvenais parādnieks – komercsabiedrība izbeidzas (tā tiek izslēgta no komercreģistra, izbeidzot maksātnespējas procesu), galvojums no papildu saistības pārtop par patstāvīgu saistību, vienlaikus arī kreditora prasījums pret galvinieku no galvenajam prasījumam piederīga prasījuma kļūst par patstāvīgu.”

Ņemot vērā to, ka galvojumam un trešo personu hipotēkām galvenās pazīmes ir identiskas (akcesoritāte un mērķis), šo Senāta atziņu ir iespējams attiecināt arī uz trešo personu hipotēkām. Proti, gadījumos, ka parādnieks ir juridiska persona un maksātnespējas procesa rezultātā tā tiek likvidēta (izslēgta no attiecīgā reģistra) hipotēka no papildus tiesības kļūst par patstāvīgu tiesību. To pašu var attiecināt uz situāciju, kad parādnieks ir fiziskā persona un tam ir dzēstas saistības, pabeidzot saistību dzēšanas procedūru. Arī šajā gadījumā hipotēka, kas nodibināta, lai nodrošinātu parādnieka saistības, kļūst par patstāvīgu tiesību un hipotēkas kreditoram ir tiesības vērst piedziņu uz ieķīlāto nekustamo īpašumu.

Šādu risinājumu kā pareizo virzību problēmsituācijas atrisināšanai apstiprina arī Civillietu departamenta 2014. gada 31. oktobra spriedums lietā Nr. SPC-27/2014. Lai gan spriedums bija par jautājumiem, kas saistīti ar parādnieku ārpus tiesas tiesiskās aizsardzības procesu (turpmāk – ATAP) rezultātā dzēstajām kreditora prasījuma tiesībām (bez kreditora piekrišanas), sprieduma atziņas var attiecināt arī uz maksātnespējas procesu, jo attiecībā uz kreditoru statusu ir piemērojami vienādi noteikumi gan maksātnespējas procesā, gan ĀTAP, gan tiesiskās aizsardzības procesā.

Ieskicējot lietas būtību, ķīlas devēja maksātnespējas administratore ar ĀTAP pasākumu plānu un prasībām tiesā centās panākt bankas hipotēku dzēšanu, jo diviem galvenajiem parādniekiem, kuru saistības nodrošināja vērtīgs ieķīlātājam piederošs nekustamais īpašums Rīgas centrā, bija īstenoti ĀTAP pasākumu plāni. Šo plānu ietvaros bankas prasījums pret vienu galveno parādnieku tika samazināts par 75%, bet pret otru par 80%. Zīmīgi norādīt, ka ķīlas devēja ĀTAP pasākumu plānu banka nebija saskaņojusi.

Civillietu departaments norādīja, ka hipotēkas nodibināšanā un dzēšanā būtiskākā ir līdzēju griba. Bankas griba, dibinot hipotēku, bija nodrošināties pret galveno parādnieku maksātnespējas risku, un banka parādnieku ĀTAP nav piekritusi savu prasījumu samazināšanai – tādējādi nepastāv bankas griba atteikties no tiesībām dabūt savu prasījumu samaksu pilnā apmērā no hipotēku realizēšanas. Vēl jo vairāk – bankas griba ir izlietot ķīlas tiesību pilnā apmērā, tas ir, apmērā, kādā pastāvēja bankas prasījumi pret galvenajiem parādniekiem pirms to ĀTAP plānu apstiprināšanas. Rezultātā Civillietu departaments secināja, ka galvenā parādnieka ĀTAP plāna saskaņošanas, apstiprināšanas un izpildes rezultātā samazināts nodrošinātā kreditora prasījums, ja samazinājums noticis pretēji šā kreditora gribai, nav uzskatāms par prasījuma dzēšanu Civillikuma 1309. panta izpratnē un tādēļ neizbeidz un nesamazina ķīlas tiesību, kura nodrošina šo prasījumu.

Būtiskas ir šādas Civillietu departamenta tēzes: „[11.1] Ķīlas tiesība, un it īpaši hipotēka, ir viens no paredzamākajiem un drošākajiem saistību tiesību pastiprinājumiem, kāds ir pieejams privāttiesībās. Tas, ka kreditoram ir zināma konkrēta lieta, no kuras viņš var saņemt sava prasījuma apmierinājumu, tas, ka šai lietai ir vairāk vai mazāk noteikta vērtība, kā arī tas, ka hipotēkai ir publiskās ticamības raksturs, dod kreditoram drošu tiesisku pamatu paļauties uz šo saistību pastiprināšanas līdzekli.

[11.2] Trešās personas hipotēkas nodibināšana ar mērķi nodrošināt galvenā parādnieka saistību pret kreditoru notiek ar divu subjektu – kreditora un ķīlas devēja gribas izteikumu. Lai gan ķīlas tiesība ir lietu tiesību institūts, tas neatceļ tiesisko attiecību dalībnieku gribas kā saistībtiesiska institūta nozīmi šajās attiecībās, jo ķīla tāpat tiek nodibināta ar tiesisko attiecību dalībnieku – kreditora un ķīlas parādnieka – gribas izteikumu, kas izteikts līgumā (sk. Civillikuma 1304.pantu). Līdz ar hipotēkas nodibināšanu kreditoram ir tiesisks pamats paļauties uz ķīlas kā nodrošinājuma spēku, jo, kā noteikts Civillikuma 1432. pantā, „kas klusējot vai noteikti izteic savu piekrišanu, tas ar to ir pieņēmis darbību ar visām tās tiesiskām sekām un nevar vairs vēlāk savu piekrišanu ierobežot”.

[..] Civillietu departaments norāda, ka galvenā parādnieka ĀTAP plāna saskaņošanas, apstiprināšanas un izpildes rezultātā samazināts nodrošinātā kreditora prasījums, ja samazinājums noticis pretēji šā kreditora gribai, nav uzskatāms par prasījuma dzēšanu Civillikuma 1309. panta izpratnē un tādēļ neizbeidz un nesamazina ķīlas tiesību, kura nodrošina šo prasījumu.”

Izejot no šī judikatūras piemēra, var izdarīt secinājumu attiecībā uz trešās personas hipotēku arī saistībā ar parādnieka maksātnespējas procesu. Proti, ja parādniekam (fiziskai personai) tiek pabeigta saistību dzēšanas procedūra un dzēstas saistības, tad hipotēkas kreditora griba nav bijusi viņa prasījumu dzēšana. Līdz ar to parādnieka saistību dzēšana līdz ar saistību dzēšanas procedūras pabeigšanu nenozīmē hipotēkas kreditora prasījuma un hipotēkas dzēšanu attiecībā uz trešās personas ieķīlāto īpašumu Civillikuma 1309. panta izpratnē.

To pašu var attiecināt arī uz parādnieka – juridiskas personas – maksātnespējas procesa pabeigšanu un secīgu parādnieka izslēgšanu no attiecīgā reģistra (piemēram, komercreģistra). Nepastāvot hipotēkas kreditora gribai atteikties no sava prasījuma īstenošanas, realizējot hipotēku, nevar izbeigt hipotēkas tiesību.

Ņemot vērā minēto judikatūru, var izdarīt secinājumu, ka hipotēkas mērķis prevalē par tās akcesoritātes principu. Dzēšot parādnieka (fiziskas personas) saistības pēc saistību dzēšanas procedūras pabeigšanas vai, likvidējot juridisku personu maksātnespējas rezultātā, hipotēka kļūst patstāvīga, un hipotēkas kreditoram ir tiesība vērst savu atlikušo prasījumu uz ieķīlāto nekustamo īpašumu, kas pieder trešajai personai. Ieķīlātais īpašums pēc vispārējā principa atbild tikai hipotēkas summas apmērā un, ja pēc īpašuma pārdošanas izveidojas atlikums, tad tas ir atdodams īpašniekam (Civillikuma 1329. pants).

5. Hipotēkas akcesoritāte ārvalstīs

Lielākajā daļā Eiropas valstu hipotēkas ir aksesoriskas, piemēram, Austrijā, Beļģijā, Anglijā, Francijā, Portugālē, Skotijā, Spānijā, Zviedrijā. Tradicionāli tikai Vācijā un Šveicē ir bijušas ne-akcesoriskas ķīlas (Grundschuld (tulkojumā no vācu valodas – zemes parāds) Vācijā, Schuldbrief (tulkojumā no vācu valodas – parādzīme) Šveicē). Taču ne-akcesoriski hipotēku veidi ir nesen ieviesti Igaunijā, Ungārijā un Slovēnijā. Lielākajā daļā šo valstu ne-akcesoriskais modelis tiek ieviests kā papildus veids, neaizstājot eksistējošo akcesorisko modeli. (Hertel, Schmid, 2005)

Zemes parāds Vācijā ir patstāvīgi nodibināma ķīlas tiesība, kas abstrakti apgrūtina nekustamu īpašumu, lai personai, kuras labā nodibināts apgrūtinājums, izmaksātu no nekustamā īpašuma noteiktu naudas summu vai procentus no noteiktas summas, un vispār, lai izpildītu citas papildu saistības no nekustama īpašuma. Tādā kārtā zemes parāds (Grundschuld) ir ne personas, bet mantas, nekustamā īpašuma parāds. Zemes parāds ne tikai pastāv kā patstāvīga ķīlas tiesība, bet to arī patstāvīgi nodibina bez kāda sakara ar kaut kādu prasījumu un nodrošinājumu. (Sinaiskis, 1935) Zemes parāds ir katrreizēja nekustama īpašuma īpašnieka pienākums samaksāt parādu no nekustama īpašuma; proti, nekustamais īpašums ir vienīgais piedzīšanas priekšmets. (Vīnzarājs, 1938)

Vācijā pastāv divi veidi, kā nodrošināt saistības ar nekustamo īpašumu – hipotēka (vāciski – Hypothek), kas ir akcesoriska tiesība, un jau minētais zemes parāds, kas ir ne-akcesoriska tiesība. Abām šīm tiesībām ir jābūt ierakstītām zemesgrāmatā. Ierasta banku prakse ir izmantot zemes parādus, bet hipotēkas tiek izmantotas reti. (Buttlar, 2010)

Kopš 1966. gada pastāv starptautiski mēģinājumi harmonizēt nekustamo īpašumu ķīlas. Tas tiek argumentēts ar to, ka harmonizācija palīdzētu finanšu tirgus integritātei. 1987. gadā pirmo reizi tika lietots termins „Eurohypothec” (tulkojumā no angļu valodas – eirohipotēka), ko piedāvāja Starptautiskā Latīņu notariāta savienība. Piedāvātajam modelim par pamatu tika izmantots Vācijas zemes parāds (Grundschuld) un Šveices parādzīme (Schuldbrief). Eirohipotēka piedāvātu alternatīvu hipotēkām, kas pastāv nacionālajās tiesībās, neaizstājot tās. 1998. gadā Vācijas Hipotēku banku asociācija izveidoja akadēmiskās vides pārstāvju un praktiķu darba grupu, kas sagatavoja diskusiju dokumentus, ieskaitot pamatvadlīnijas un kodeksa projektu. Eirohipotēkas ideja tika izskatīta arī Eiropas Savienības likumdevēju līmenī, taču šobrīd tā nav guvusi lielu atbalstu. Eirohipotēka ir pieminēta Zaļajā grāmatā par hipotekārajiem kredītiem ES, bet Baltajā grāmatā tā vairs neparādās. (Andrew, 2009)

Eirohipotēkas pamatvadlīnijās ir paredzēts, ka eirohipotēka ir ne-akcesoriska zemes maksa (angliski – land charge), kas nodrošina tās turētājam noteiktas naudas summas maksājumu no nekustamā īpašuma. Pamatā to ir plānots lietot kombinācijā ar ķīlas līgumu.

Secinājumi

Esošā judikatūra ļauj izdarīt secinājumu, ka hipotēkas mērķis un hipotēkas kreditora tiesības uz īpašumu prevalē par hipotēkas akcesoritātes principu trešo personu hipotēku lietās parādnieku maksātnespējas gadījumā. Dzēšot parādnieka (fiziskas personas) saistības pēc saistību dzēšanas procedūras pabeigšanas vai, likvidējot juridisku personu maksātnespējas rezultātā, hipotēka kļūst patstāvīga, un hipotēkas kreditoram ir tiesība vērst savu atlikušo prasījumu uz ieķīlāto nekustamo īpašumu, kas pieder trešajai personai.

Ir sagaidāms, ka tieši šāda judikatūra izveidosies lietās, kas nonāks Augstākās tiesas Civillietu departamentā, taču likumdevējam nevajadzētu gaidīt judikatūras izveidošanos, bet gan pašam izstrādāt un pieņemt grozījumus Civillikumā. Atbilstošākā vieta grozījumiem būtu Civillikuma papildināšana ar 1379.1 pantu šādā redakcijā: „Hipotēka, kas nodrošina trešās personas saistību, turpina pastāvēt kā patstāvīga tiesība šādos gadījumos:

parādniekam (fiziskai personai) maksātnespējas procesā pēc saistību dzēšanas procedūras pabeigšanas ir dzēstas saistības;

parādniekam (juridiskai personai) ir pabeigts maksātnespējas process un parādnieks (juridiskā persona) ir likvidēts.”

Lai gan Latvijas praksē šāds priekšlikums uzskatāms par novatorisku, izņēmumi no ķīlas akcesoritātes principa nav nekas jauns Šveices un Vācijas tiesībās ar to tiesību institūtiem – Vācijā zemes parādu (Grundschuld) un Šveicē parādzīmi (Schuldbrief). Uz šo tiesību institūtu pamata ir radīta eirohipotēkas ideja, kam ir ne-akcesorisks raksturs un par kuru nākotnē vēl ir sagaidāmas diskusijas.

Literatūras saraksts

1. Andrew, S. (2009). Accessoriness and Security Over Land. University of Edinburgh School of Law Working Paper No. 2009/07. [Tiešsaiste] [Skatīts 15.02.2015.] http://ssrn.com/abstract=1371139

2. Balodis, K. (2011). LR Satversmes 105.panta komentārs. Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Balodis, R. (red.) Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 459.-478.lpp.

3. Basic Guidelines for a Eurohypothec. Outcome of the Eurohypothec workshop November 2004 / April 2005. (2005). [Tiešsaiste] [Skatīts 15.02.2015.] http://www.ehipoteka.pl/ehipoteka/content/download/107/498/file/Zeszyt%20Hipoteczny%20nr%2021.pdf

4. Buttlar, M. (2010). Enforcement of security interests in banking transactions. Multi-jurisdictional survey. Germany. [Tiešsaiste] [Skatīts 14.02.2015.] http://www.ibanet.org/Document/Default.aspx?DocumentUid=BA60C158-9095-47EA-B3E9-1F28C6012298

5. Civillietu departamenta 31.10.2014. spriedums lietā Nr. SPC-27/2014. [Tiešsaiste] [Skatīts 14.02.2015.] http://at.gov.lv/files/uploads/files/archive/department1/2014/SPC-27-2014.doc

6. Čakste, K. (2011). Civiltiesības. Lekcijas. Raksti. Rīga: Zvaigzne ABC, 355. lpp.

7. Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija. [Tiešsaiste] [Skatīts 14.02.2015.] http://www.echr.coe.int/Documents/Convention_LAV.pdf

8. Hertel, C., Schmid, C. U. (2005). Real Property Law and Procedure in the European Union. [Tiešsaiste] [Skatīts 15.02.2015.] http://www.eui.eu/Documents/DepartmentsCentres/Law/ResearchTeaching/ResearchThemes/EuropeanPrivateLaw/RealPropertyProject/GeneralReport.pdf

9. Jackson, T.C. (1908). Justian’s Digest (Book 20) with an English Translation and an Essay on the Law of Mortgage in the Roman Law. London: Sweet and Maxwell, Limited, (Reproduction: Lavergne: Gale, 2014), 170 p.

10. Lēbers, A. (1921). Civiltiesības un civilprocess: kara juridiskos kursos lasīto lekciju konspekts. Rīga: b. i., 122. lpp.

11. LR Civillikums. [Tiešsaiste] [Skatīts 14.02.2015.] http://likumi.lv/doc.php?id=225418%20-

12. LR Satversme. [Tiešsaiste] [Skatīts 14.02.2015.] http://likumi.lv/doc.php?id=57980

13. LR Satversmes tiesas 04.02.2009. spriedums lietā Nr. 2008-12-01. [Tiešsaiste] [Skatīts 14.02.2015.] http://www.satv.tiesa.gov.lv/upload/spriedums_2008_12.htm

14. Maksātnespējas likums. [Tiešsaiste] [Skatīts 14.02.2015.] http://likumi.lv/doc.php?id=214590

15. Maksātnespējas likums (spēkā 01.01.2008.-01.11.2010.). [Tiešsaiste] [Skatīts 14.02.2015.] http://likumi.lv/doc.php?id=166663

16. Rozenfelds, J. (2011). Lietu tiesības. 4. labotais, papildinātais izdevums. Rīga: Apgāds Zvaigzne ABC, 224. lpp.

17. Sinaiskis, V. (1995). Latvijas civiltiesību apskats. Lietu tiesības. Saistību tiesības. Rīga: Latvijas juristu biedrība, 208. lpp.

18. Senāta Civillietu departamenta 27.04.2011. spriedums lietā nr. SKC-86/2011. [Tiešsaiste] [Skatīts 14.02.2015.] http://at.gov.lv/files/uploads/files/archive/department1/2011/skc-0086.doc

19. Senāta Civillietu departamenta 04.10.2013. lēmums lietā Nr. SPC-42/2013. [Tiešsaiste] [Skatīts 14.02.2015.] http://at.gov.lv/files/uploads/files/archive/department1/2013/42-spc-2013.doc

20. Sinaiskis, V. (1935). Saimniecības tiesību lietiskās normas. Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, Nr. 4, 657.-743. lpp.

21. Vīnzarās, N. (1938). Lietu tiesība. Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, Nr. 2, 432.-454. lpp.

22. Vietējo civillikumu kopojums (Vietējo likumu kopojuma III. daļa.) Tulkojums ar pārgrozījumiem un papildinājumiem, kas izdoti līdz 1927. g. 31. decembrim, un ar dažiem paskaidrojumiem. Tieslietu ministrijas sevišķas komisijas sagatavojumā. (1928). Rīga: Valtera un Rapas akciju sab. izdevums, 588. lpp.